Es atceros dienu, kad Inese no Ķepa uz sirds atveda ziņu, kas mainīja visu.

Manā dzīvē ienāca Domis — mazs, ievainots, bet neizmērojami stiprs gars. Viņam bija tikai seši gadi, un pasaule jau bija viņu pametusi. Iepriekšējā ģimene bija atteikusies, jo viņa ceļš nebija viegls. Jau pirmajā brīdī es sapratu — viņš ir citāds.

Viņa kustības bija nedrošas, ķermenis neklausīja, koordinācija pievīla. Vēlāk atklājās, ka grūtību ir vēl vairāk, un katra diena prasīja rūpes, laiku un līdzekļus. Bija tik vienkārši novērsties, tik viegli būtu bijis pateikt “nē”. Bet es nenobijos. Es paņēmu šo mazo dvēselīti pie sevis. Mūsu mājās viņu sagaidīja arī Tobiass un Koko — mani franču bērni. Viņi nepieprasīja paskaidrojumus, nepieņēma lēmumus ar prātu — tikai ar sirdi. Un sirds viņiem teica: “Viņš ir mūsējais.”

Tobiass, kurš vienmēr sēdēja man blakus mašīnā, pats it kā atdeva savu vietu Domim — lai viņš būtu tuvāk, drošībā, pasargāts. Mēs kļuvām par ģimeni. Ģimeni, kurā netrūka mīlestības, pat ja reizēm trūka spēka. Gadi ritēja kā klusas, saules piepildītas dienas. Mēs kopā devāmies ceļos, pat līdz Francija — divreiz gadā elpot kalnu gaisu un ļaut saulei sildīt ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli.

Domis dzīvoja nevis par spīti visam — bet pilnvērtīgi, ar prieku, ar mums.

Līdz kādā dienā… pēkšņi pienāca klusums.

Tas bija trieciens, kas salauž. Zaudējums, ko nevar izskaidrot. Domis aizgāja — pāri varavīksnes tiltam, uz vietu, kur vairs nav sāpju. Un tukšums palika ne tikai manī.To sajuta arī Tobiass un Koko. Viņi kļuva klusi, atteicās no ēdiena, viņu acīs bija skumjas, ko nevar noslēpt. Mūsu kopā pavadītie gadi bija piepildīti ar mīlestību — un tagad tie kļuva par atmiņām, kuras sāp un silda vienlaikus. Laiks gāja uz priekšu… un kādu dienu mūsu mājās atkal ienāca gaisma. Maza, melna kā ogle franču māsiņa — Sāra. Arī viņa ienāca klusumā, bet atnesa sev līdzi dzīvību. Tagad viņa ir mīlēta, lolota, tāpat kā visi pārējie. Un es zinu — mūsu ģimene turpina dzīvot.

Ar trim mazām sirdīm blakus un vienu — mūžīgi iekšā.

Candiņa mūsu ģimenē ienāca pavisam maziņa — tikai divu mēnešu vecumā. Mājās viņu jau gaidīja Zella, par pāris mēnešiem vecāka franču māsiņa. No pirmās dienas viņas kļuva nešķiramas. Viņas auga kopā — kā īstas māsas. Kopā gulēja, kopā ēda, kopā skrēja pa pagalmu un priecājās par katru dienu. Mūsu ikdiena bija vienkārša un skaista — pastaigas pa mežu, braucieni pie jūras, kur abas varēja izskrieties un izbaudīt brīvību. Viņas bija mīlētas un lutinātas no visas sirds.

Tā pagāja gadi. Līdz vienā brīdī pamanījām, ka ar Candiņu kaut kas nav kārtībā. Uz pleca parādījās pietūkums, viņa kļuva mierīgāka, vairāk gulēja. Mēs ilgi nedomājām — devāmies uz Veile (www.veile.lv), kur daktere Māra Vasiļevska mūs pieņēma un uzreiz nosūtīja tālāk uz PetCity pie dakteres Maija Catlakša. Tur viss notika ātri — analīzes, sonogrāfija, rentgens. Tika pieņemts lēmums operēt. Operācijas laikā paņēma biopsiju un nosūtīja uz izmeklēšanu uz ārzemēm. Pēc operācijas Candiņa bija ļoti vārga. Viņa lielākoties gulēja, un ārā viņu nācās nest rokās. Mēs gaidījām atbildes…

Bet viņa tās nesagaidīja. Rezultāti atnāca vēlāk — ļaundabīgs mezenhimāls audzējs. Sarkoma. Agresīvs plaušu vēzis. Tā mēs atvadījāmies no savas Candiņas. Zellai tas bija īpaši smagi. Viņa bija izaudzinājusi Candiņu. Pēkšņi palikusi viena, Zella meklēja Candiņu pa visu sētu, kļuva nemierīga, pat raudāja. Viņai sākās stress, bailes palikt vienai.

Pagāja laiks… Un mūsu mājās atkal ienāca dzīvība — divas mazas franču meitenes, Olija un Berija. Zella viņas pieņēma ar prieku, it kā saprotot, ka atkal būs, par ko rūpēties un ar ko dalīt ikdienu. Tagad mūsu ģimenē ir trīs mazās franču meitiņas — un visas trīs ir ļoti mīlētas.